• Kāpēc es šeit dzīvoju ?

• Nostalgy

..... domājiet , ka iesākšu... "Reiz dzīvoja sentimentāli nostalģiska būtnīte, kas viendien ieklīda sarakstē"?? Nebūt ne! Patiesībā viss sakās nemanot, nejauši un ļoti šerpi, bez maz vai cīnoties par savu vietu, pierādot "kaut kam" sevi. Vēl kad "Randiņi", kā sarakste funkcionēja,,( kaut gan arī tagad vecum vecie cilvēciņi pa reizītei savācamies kopā un un pasvinam, pasvinam...vienalga ko)..viss bija savādāk un tajā pašā laikā tieši tāpat. Parādījusies vienīgi ideja, vadoša ideja, salmiņš kuram pieķreties. Praktiski visi tagad esam  vienkārši izklīduši pa Latvijas sarakstēm. Darīijāmies, priecājiemies, visādi trakojām, sponātni improvizējāam, un tad izklīdām....virtuāli izklīdām. Un kur nu kurais atrada sev vietiņu, un izrādās, ka šī vietiņa bieži sanāca uz tā paša soliņa. Un dzīve turpinājas līdzīgi, bet ar citiem cilvēkiem, savādākās attiecībās, jo tas, kas izveidojies starp veco tautiņu, bija, nu kā lai to nosauc "Personisku attiecību kopums, ar brīvības izpausmes tendenci, pilnīga brīvības un atklātu attiecību dominante". Un ja nu īsāk pasaka kāpēc tad nu mēs šeit dzīvojam, tad katram tas liktos skaidrs un pašaprotams: dzīvojam mēs tāpēc, ka seit ir labi.. vislabākais veids kā pavadīt brīvbrītiņus pa vidu reizēm tik apnicīgai darbadienai. Un vēl īsāk: sameklēt virutālu, neizprotamu uzticību, kopību. Reizēm aizraujošs, reizēm romantisks, reizēm arī apnicīgs laiks, bet paskaties apkalaj - un nu jau vairāk kā gads pagājis; un paskaties uz priekšu redzi nākošo dienu, nākošo ierakstu, nākošo komentāru. Nolemtība? Nemaz ne! Aizraujošs stāsta turpinājums......
Nu lūk, sanāca kā vienmēr (stāstiņš par visu un par neko). Vienīgi atļaušos pieminēt, ka vārdiņi likti kopā paralēli veroties darba kaudzē blakus, un stundā, kad zvaigznes nau īpašs retums. :)

• JM

  Es te dzīvojos varbūt tāpēc un tad, kad dzīvē man neizdodas iestarpināt savu vārdiņu manu oratoru runās (laikam vari iedomāties, ka juristiem ļoti patīk izteikties), arī tad, kad mani nedzird. Tad ielienu šeit ar cerībiņu. Un patīk šejienes tauta. Ļoti savādāka par manējiem. Cilvēki, kas iedziļinās ne tikai likumos. Tas nu tā - varbūt es pārāk uzsveru savu jomu, bet diemžēl es nekad tur neesmu jutusies - jā, tas ir tas, ko man dzīvē vajag. Vēl mani aizrauj iespēja reizēm būt neredzamai un tomēr reālai. Tā varētu būt daļēja atbilde. Protams, arī tas, ko Tu parasti uzsver - īpaši normāli jau mēs neesam. Confiteor. JM :)
  

  ---

• Mamuts

  Man tā vien šķiet, ka mēs te visi pulcējamies tādēļ, ka Sarakstes biedri mums šķiet interesanti (dažkārt pat interesantāki par darba kolēģiem, ar kuriem mēs tiekamies katru dienu!) Vilina arī tas, ka nezini, KAS ir Tavs sarakstes biedrs vai biedrene (iepazīstoties klātienē, itin bieži iedomātais tēls neatbilst tam, iedomātajam...) Mēs, Vecie Mūki, sanākot kopā, sākumā jutāmies mazliet neveikli: sēžot pie datora, vārdi rodas paši, bet klātienē... Rakstot vēstuli, ir iespējams vēl kaut ko izlabot, nogludināt frāzi, vienkārši paklusēt, kad nav, ko teikt! Taču tagad, kad esam viens otram pieslīpējušies, atzīstos godīgi: man nekad nav bijusi inrteresantāka un jaukāka kompānija pie galda, uz ielas, pie datora... Ja nu kaut kas mazliet traucē, tad tas, ka esam milzīga kompānija un tas cilvēks, ar ko Tu vēlētos parunāt, atrodas pašā tālākajā galda galā un sarunājas reizē ar 5 citiem sarakstes biedriem...

  ---

• Jautātāja

  Cilvēkam jau no dabas vienmēr ir paticis čupoties. Nu vismaz lielākajai daļai. Ja nevar kā citādi, tad kauču caur datoru. Bet ja nopietni, tad es domāju, ka daudzos ir saglabājies mazītiņš rudimentiņš no vēstuļu rakstīšanas senatnē. Kaut neliels, bet tomēr rakstisks vēstījums (nu tikpat kā vēstule!). Tu to vari vienmēr pielabot (pirms izpaušanas), nopulēt, izskaistināt. Ar vārdu sakot novest līdz pilnībai. Daudzas lietas, pasakot tās skaļi, zaudē savu pievilcību (varbūt pat burvību). Un bez tam vēl kāds iemesls: ir labi sajust, ka bez tiem, kas tev ikdienā apkārt, ir vēl viens pulciņš ļaužu, ar kuriem vari parunāt. Un tā kā zināmā veidā tas notiek anonīmi, tad pat ļoti atklāti vari paust savu tā brīža svarīgāko domu (ko ne vienmēr ir iespējams klātienē…) Un tāpēc negribas šos kontaktus zaudēt. 

  ---

• Jete

  Pagalma ļautiņi ne ar ko īpašu neatšķiras no ļaudīm ārpus tā - tie dzīvo, mīl, cieš sakāves, mirst un atdzimst no jauna (šeit tas ir iespējams). Tie ņem par labu visu, ko tiem dod, tie neķildojas un nebrēc pēc vienas rases vai otras, pēc viena vai otra dzimuma, pēc vienas šķiras vai pārliecības. PEACE&LOVE visapkārt ir tikai tad ja to spēj novērtēt un šeit spēj. Tici man. Tā lūk!!

   

  ---

• Spīgana

  Tā ir fantastiska iespēja parunāt ar Cilvēkiem... nevis ar frizieri Asju, juristu Kārklukalnu vai foršāko džeku universitātē... uztvert visdažādākās idejas par pasaules iekārtojumu, uzbūvi un lietu dabu & norisi ...dzīvē reti kur var pabūt kopā vidažādāko vecumu, profesiju, statusu, dzimumu, sexsuālio orientāciju cilvēki un justies labi... uzmundrinot, pažēlojot, arī parājot vienam otru... Un, galu galā, pagalms (tīkls vispār) - tā ir iespēja pateikt patiesību par sevi, jo - visgrūtāk teikt patiešību acīs, bet šeit, tīklā, nevienas acis uz Tevi neskatās... un cik tad ilgi var melot sev...

  ---

zibu

• Kāpēc es te dzīvoju? nu re, uzrakstīju šito jautājumu, un sāku prātot, kapēc tad īsti? vispār man liekas, ka mēs tāpat visi saprotam kāpēc te lienam. gribas pabļauties tā kārtīgi. un tapt saprastam. un kolēģi tiešām skatās kā uz idioti :)