“Modernais ritms mūs ir pieradinājis pie trauksmes, kas nes līdzi paviršības postu – paviršību pret cilvēkiem, pret dabu, pret kultūras vērtībām arī. Bet šis trauksmainais ritms izraisa arī pretimturēšanos, ilgas pēc pamatīguma, pēc uzmanības, pēc līdzjūtības.”

/L.Dzene/

Kāpēc mēs te vispār esam? Vai tiešām tikai tādēļ, ka māku garlaicība? Daļa varbūt, bet citi? Ir jābūt tādai vietai, kur Tu vari ienākt ar savām rūpēm un raizēm, ar prieku un arī laimi, kas reizēm plūst pāri malām. Gribas taču ar kādu dalīties, jo grūti klusēt ir ne vien tad, kad ir slikti, bet arī tad, kad esi laimīgs.
Reālajā dzīvē ne vienmēr tas ir iespējams. Varbūt pat nav vēlams.Ir ļoti labi apzināties, ka šeit Tevi nenoraidīs, neizteiks pārmetums, neapsmies (ar retiem izņēmumiem). Vienkārši uzklausīs. Un reizēm jau arī neko vairāk nevajag.

Ja Jums šajā sakarībā ir kas sakāms, tad lūdzu adresēt to personīgi man gunitak@yahoo.com.