Kāju, Ētera un dažu dzeltenu pastnieku lapākā dungādziesmiņa

Mājas parasti neatrod. Mājas atnāk pašas, nāk tieši un tikai tad, kad vajadzīgas visvairāk. Un Kājas ir meklētājas. Kājas uzliek dzeltenās saulesbrilles un dodas meklēt Mājas. Mājām ir ilūzijas un sapņi, un arī Kājām ir ilūzijas un sapņi par Mājām. Nevarētu teikt, ka arī Mājas nemeklē Kājas. Tā nu viņas tur klīst, Kājas pēc Mājām un Mājas pēc Kājām. Šad tad kur apstājas, izdzer kādu kefīra krūzi, pat aizkavējas un dodas tālāk. Nezinu, kurš kuru meklē vairāk, nezinu arī kuram kuru vairāk vajag un cik tālu vēl jāiet, bet Kājas ir atradušas platu lapeni ēnītē, ceļā uz Mājām.

Divas Kājas kā liela daļa slaidu, garu, skaistu, baismu, līku, greizu un šķietami pavisam nepareizu Kāju ir dzimušas Zemes skaistākajā laikā - Informācijas laikmeta sākposmā, laika un saules spīlēs - 20. gadsimta pēc-pusē. Divas Kājas nebaidās no 2000. gada un raganu slotām, nebaidās no Nāves, jo zina, ka uz mākoņa maliņas sēdēs vēl kāds, kuru varēs saukt vārdā. Divas Kājas zina, ka uz mākoņa maliņas varēs šūpot kājas. Bet alkst nemirstības, tas tā, kā pierasts, kā cilvēkam pieklājas. Divas Kājas nav no kalniešiem, nepratīs arī vēsturē ieiet, bet, kas zina, varbūt paveicas un ģeniālās Smadzenes tomēr izdomā kaut ko, kā Kājām uzkavēties.

Divām Kājām bail no stāstiem. Tie ievelk sevī, aizliedz pretoties, ķepuroties. Kutina no iekšpuses kā bērnu pirkstiņi, sagrauž kājas kā žurkulēni. Divas Kājas mēģina slēpties zem galda vai arī meklē garākas zeķes un neļaujas sagrauzties. Divas Kājas iekāpj dzelzs zābakos, neizrāda emocijas un domā ar galvu, kļūst uzmanīgas un aizdomīgas, bet še - tev, Kājās pavasaris, ārā saule un attopas, kad nagi nogriezti...:))

Visbiežāk Kājas, nu jā grūti atzīties... skatās viena uz otru, pagriež purngalus pretim un smaida otrai sejā. Jā, jā - egoistes!... Kad Kājas neskatās otrā, skatās Pasaulē. Pasaulē daudz skaista, ko vērot nepietrūkst. Kājas vēro.

Kājām piedienas vērotāja - radītāja loma un Kājas zina, ka būs radošas. Kājas spers, ja kodīs, skrāpēs, ja žņaugs un glāstīt, jā, arī glāstīt, Kājas prot. Bet Kājas nenodosies, nespārdīs akmeņus, drīzāk cels. Kājas būs žurnālistes vai datorgrafiķes vai fotogrāfes un to zina. Kājas katrā ziņā būs iekšā masu medijos un Pasaulē. Viena Kāja jau tagad ir. Pēc zinībām skolas solā, sēd kādā avīželes redakcijā un domā, strādā, liek, raksta un domā, domā, domā. Kājām gadu vēl sešpadsmit - brīdis kad var lēkšot pa pasauli matiem plīvojot, gulēt zālītē klusi vērojot, pakavēties kādā mirklī un skriet no kāda prom. Lielākoties mīt Tukumā, Tukumā kalna galotnē stāv Kājas, raugās pēc smukuma, tur Kājas raugās pēc Kājām un krāj oļus grantētam ceļam, krāj akmeņus tiltam uz Mājām.