Reiz man trāpījās priekšā kāda veca grāmata. Tās idejas, kas tur ir izklāstītas, vismaz man likās interesantas. Ir lietas, kam piekrītu, ir idejas, kas ir totāli nepieņemamas. Bet domāt tās lika katrā ziņā, vismaz formulēt savu attieksmi.
Izskatās, ka tēmas ir pietiekoši interesantas arī citiem, tādēļ, savu iespēju robežās, mēģināšu katru dienu ierakstīt pa vienam no šiem prātojumiem. Taupīgi lietojot man to iznāks ilgam laikam :-)
Ja kādam ir vēlēšanās komentēt - lūdzu! (jūs jau ziniet kur jāsūta komentāri)
Daudzi prasa kas tā ir par grāmatu un kas ir autors. To es pagaidām neteikšu - mēģiniet uzminēt! Ja ne autoru, tad vismaz gadu (gadsimtu). otto

Paldies Ilzei par tulkojumu, ko viņa ir veikusi ļoti kvalificēti, neraugoties uz aizņemtību un to, ka pamatdarbs viņai ir pavisam cits. Paldies! otto

 

#4 Atbrīvojies no trūkumiem, kas raksturīgi tautiešiem taviem. Ūdens iegūst labas vai sliktas īpašības no augsnēm caur kurām plūst, bet cilvēks no novada, kurā dzimis. Daži dzimtenei ir vairāk pateicības parādā, nekā citi, jo dzimuši zem laimīgākām debesīm. Katrai, pat visnotaļ izglītotai tauta, raksturīgs kāds nebūt dabīgs trūkums; kaimiņi to parasti atzīmē ar smaidu vai ļaunu prieku. Iznīdēt vai vismaz apslēpt šīs dzimumzīmes nav viegla māksla: tāds cilvēks kļūs pazīstams savu tautiešu vidū: bet retumi tiek augstu vērtēti. Vēl mēdz būt ģimenes, kārtas, amata un vecuma trūkumi un, ja visi tie satiksies un, ja cilvēks necentīsies no tiem atbrīvoties, tas kļūs neizsakāmi ērmīgs.
#9 Izmantot saprātīgus padomdevējus. Pie varas esošo pārākums – iespēja uzskatīt sevi par cilvēkiem, apveltītiem ar izcilu prātu, ko izvilks no gara tumsības tīkliem un jebkurās grūtībās to vietā uzvarēs strīdos. Steigties pie gudrajiem pēc palīdzības – diženo īpašība; Vēl jo slavējamāka nekā Tigrana* barbarisms pārvēršot uzvarētos ķēniņus vergos. Mūsu apgaismības laikmetā – jauns virskundzības veids – pārvērst par kalpiem tos, ko daba apveltījusi ar izcilību. Tik daudz ir jāzin, tik maz ļauts dzīvot, bet dzīve bez zināšanām nav dzīve. Ir liela māka sasniegt zinības bez mocībām, uzzināt daudz par daudziem, uzsūcot visu gudrību. Runājot padomē viņš runā viens par visiem, ar viņa lūpām runā senatnes gudrie, par svešu sviedru cenu viņš iegūst orākula slavu. Gudri palīgi atlasīs labāko visās zinībās un pasniegs viņam zināšanu kvintesenci. Bet kam nav varas turēt sev padevīgajos, lai meklē to draugu vidū.

…Tigrana barbarisms…. visticamāk, domāts Tigrans V, Armēnijas valdnieks no 60 g.p.m.ē.
#10 Mainīt paņēmienus, lai novērstu uzmanību, jo vairāk, ja tā ir naidīga. Neturēties pie sākotnējā darbības veida – vienveidība ļauj uzminēt, brīdināt un pat izjaukt nodomu. Viegli nošaut putnu, kas lido taisni; grūtāk to, kurš riņķo. Līdz galam neturēties arī pie otrā paņēmiena, jo pēc diviem gājieniem atminēs visu spēli. Viltus nesnauž. Lai to apietu vajadzīga izmaņa. Pieredzējis spēlētājs neizdarīs gājienu ko gaida, pat vairāk, pēc kā ilgojas pretinieks.
#17 Vērīguma slavinājums. Dažkārt augstāk par visu tiek vērtēta spēja spriest; tagad ar to ir par maz – vēl vajag atpazīt un galvenais, atmaskot viltu. Nevar saukt par saprātīgu cilvēku bez vērīguma. Ir gaišreģi, kas lasa sirdīs, kā lūši, kas redz cilvēkiem cauri. Pašas mums svarīgākās patiesības tiek izteiktas tikai pa pusei, bet jūtīgu prātu tās sasniegs pilnībā. Ja tevi uzņem labvēlīgi, atlaid savas uzticības pavadu, bet, ja pret tevi izturas naidīgi, uzšauj tai ar pātagu un triec projām.
#25

Izaicini likteni – lai darbotos, lai kaut ko sasniegtu. Tas ir svarīgāk nekā saglabāt dvēseles skaidrību. Ja ir muļķīgi pēc četrdesmit griezties pie Hipokrāta pēc veselības*, tad vēl muļķīgāk ir griezties pie Senekas pēc saprāta. Vadīt fortūnu ir liela māksla, brīžiem gaidot (arī gaidīt ir jāmāk), brīžiem dzenoties pakaļ, lai tikai notvertu gadījumu, savu brīdi, jo tās nodomi, nekad nav paredzami. Sajūtot tās labvēlību, darbojies droši: viņa mīl drosmīgos un, kā skaistule – jaunos. Neveiksminiekam labāk pat nemēģināt – labāk atkāpties, lai neizsauktu divkāršu nelaimi. Tie, kas valda pār Fortūnu – drošāk uz priekšu!

*Muļķīgi pēc čertdesmit griezties pie Hipokrāta pēc veselības, tā uzskatīja Romas imperātors Tibērijs (14-37), taču kā vēsta Tacits “Annālēs”, viņš min 30 gadu vecumu, ne 40.
#14

Neciest pat savus mazos trūkumus. Tā ir pilnības pazīme. Reti kurš ir brīvs no garīgiem un miesīgiem trūkumiem, ko bieži lolo, kaut viegli varetu tikt no tiem dziedināts. Saprātīgajiem netīk citos redzēt kā niecīgs trūkums dažkārt posta lielisku īpašību saskaņu – pietiek ar mākonīti, lai aizsegtu sauli. Ļaužu dusmas uzreiz pamanīs dzimumzīmes uz labās slavas vaiga un neatlaidīgi par tām atgādinās. Īpaši vērtīga ir māksla slēpt savus trūkumus, vēršot tos pārākumā. Tādēļ Cēzars nosedza savu kailu galvvidu ar lauru vainagu*.

*Jūlijs Cēzars saņēma no senāta tiesības pastāvīgi valkāt lauru vainagu. Līdz tam, to bija pieņemts valkāt tikai svinīgos gadījumos.

#23 Mācēt izvairīties. Jo izvairīšanās ir svarīgs dzīves noteikums. Vēl vairāk, bezjēdzība, tā ir kode, kas apēd tik dārgo laiku; nodarboties ar niekiem ir sliktāk kā nedarīt neko. Gudrais nekad nevienam neapnīk, bet vajag vēl parūpēties, lai tev pašam nebutu garlaicīgi. No tiem, kas pieder visiem, neprasi vairāk kā tev tiek dots. Pārmērība vienmēr ir sliktas gaumes izpausme, īpaši saskarē ar ļaudīm. Saprātīga mērenība saglabā draudzību un cieņu, jo iekļaujas tik vērtīgajās pieklājības robežās. Tādēļ, iemīlot izredzēto, saglabā gara brīvību un saskarsmē negrēko pret labu gaumi.
#11

Uzcītība un apdāvinātība. Kad nav ne viena, ne otra – diženums ir neiespējams. Kad tie satiekas – tas ir žilbinošs. Viduvējība ar centību sasniedz vairāk nekā apdāvinātība bez tās. Slavas cena ir darbs: kas viegli nāk – netiek novērtēts. Pat visatbildīgākajos amatos vēlama neatlaidība: tā likumsakarīgi norāda arī uz apdāvinātību. Tas, kas ir nemierā ar pirmo vietu viduvējā uzņēmumā, cenšas ieņmt kaut viduvēju izcilā un mērķa cēlums ir tam attaisnojums. Bet tam, kas apmierinās ar viduvēju lomu lielā lietā, kaut varētu izcelties ikdienišķā – šī attaisnojuma nav. Tapēc ir vajadzīgs raksturs un māka, kuru vienību stiprina uzcītība.
#8 Būtība un veids. Lietas būtība ir tikai puse; ne mazāk svarīgi kā tā izteikta. Rupjība kaitē visam, pat taisnīgumam un saprātam. Laipnība rotā jeb ko: tā apzeltī nē, saldina patiesību, atsvaidzina pat vecumu. Visās lietās ir svarīgi “kā”: laipnība kā veikls blēdis strādā nekļūdīgi. Tā rotā dzīvi veiksmīgi spēlējot draudzības lomu.
#2

Vairies uzvaru pār augstākstāvošajiem. Uzvarēt nozīmē izsaukt naidu. Uzvarēt savu kungu ir nesaprātīgi, reizēm pat bīstami. Pārākums ir nīstams un jo vairāk to nīst pārākie. Paša pārākums, labi pacenšoties, ir noslēpjams tāpat kā skaistums apģērba nevīžībā. Daudzi, īpaši šīssaules varenie, labprāt atzīs, ka tiem piešķirts mazāk veiksmes vai citu spēju, izņemot prātu: prāts valda pār visām spējām; vismazākais apvainojums prātam – ir viņa augstības aizskārums. Kas augstu stāv, vēlas valdīt arī pār pašu augstāko. Augstmaņiem tīk palīdzība, ne pārākums. Tiem tīk, ja padoms ir tikai atgādinājums nevis nesaprastā izskaidrojums. Labu piemēru rāda mums zvaigznes: mirdzošie saules bērni nekad neuzdrīkstēsies aizēnot tās spozmi.
#32 Izvairīties no saistībām. Lielie un spējīgie stāda sev lielus un tālejošus mērķus; ilgs ir šis ceļš un bieži ļaudis iestrēgst pusceļā, pārāk vēlu ķeroties pie galvenā. No saistībām vieglāk izvairīties nekā ar godu tikt ar tām galā. Tās ir lamatas saprātam: te labāk bēgt nekā uzvarēt. Viena saistība velk sev līdz nākošo - lielāku, un beigās tu esi galīgi iestidzis! Ir karstasinīgi cilvēki pēc dabas un pat pēc izcelšanās, tādi viegli apsola un uzņemas pienākumus; bet tas, kura ceļš balstās uz saprātu, tas paies garām kārdinājumam. Viņs uzskata, ka neiesaistīties ir lielāka varonība nekā uzvarēt, un tur kur viens neprātis jau ir sapinies, viņš nevēlas kļūt par otru.
#45 Esi iecietīgs savā uzvedībā, demonstrējot dvēseles plašumu. Liels cilvēks nav sekls ikdienišķajā. Neieslīgsti sīkumos, it sevišķi nepatīkamos; tiesa, dažreiz ir nepieciešams ievērot arī sīkumus, bet neuzbāzīgi, nepievēršot tam uzmanību. Cēlais uzskatu plašums - labas audzināšanas pamats. Ja gribi vadīt citus, tad māki apslēpt savas jūtas. Uz daudz ko savu mājnieku, draugu un, it sevišķi, ienaidnieku darbos skaties caur pirkstiem. Piekasība vienmēr ir nepatīkama, bet kā rakstura iezīme - neciešama. Pastāvīgi atgriezties pie kaut kā nepatīkama - mānijas paveids. Un parasti - katra uzvedību nosaka tas, kāda ir viņa sirds, cik plaša tā ir.
#47 Iepazīsti sevi. Iepazīsti savu dabu, savu prātu, savus spriedumus, aizraušanās. Kamēr sevi nepazīsti, nevari valdīt pār sevi. Sejai ir spogulis, dvēselei - nav; tad lai tavas dvēseles spogulis ir skaidri spriedumi par tevi pašu. Var aizmirst savu ārējo skatu, vienmēr atceries par iekšējo tēlu, lai to uzlabotu, pilnveidotu. Pārbaudi sava veselā saprāta singrību, cik esi darbaspējīgs, pārbaudi savu karstasinību, izmēri dvēseles dziļumu, apsver iespējas.
#54 Biedroties ar kārtīgiem cilvēkiem. Tiem var uzticēt parādu un pašam aizņemties. Viņu kārtīgums - garants visās lietās, pat strīdos, jo viņi rīkojas tā kā pavēl viņu daba. Labāk ar kārtīgu strīdēties nekā uzvarēt neliešus. Ar nelietību nevienosies, tā nepazīst noteikumus; tādēļ neliešu starpā nav īstas draudzības, bet viņu labvēlība ir niecīga, ne uz goda jūtām balstīta. No bezgoža - bēdz neatskatīdamies. Gods - godīguma tronis.
#51 Slēpt savus nodomus. Kaislības - dvēseles logi. Dzīves gudrība prasa būt noslēgtam: kas spēlē ar atklātām kārtīm, tas riskē zaudēt. Neievērojamā atturība cīnās ar asredzīgā acīgumu: caunas tumšais apveids pret lūša modrajām acīm. Lai neviens nezin tavus mērķus, citādi iztraucēs - vieni ar pretdarbību, citi ar pakalpību.
#3.
07.09.1999		 Valdīt pār kaislībām - gara lieluma iezīme. Nav augstākas varas kā vara pār sevi, pār savām kaislībām, kā uzvara pār to patvarību. Un ja kaislības aizpilda personību, tad neļaut tām piekļūt amatam, vēl jo vairāk augstam: lūk cienījams veids kā izvairīties no sarūgtinājuma un īsākais ceļš uz labu slavu.
#13.
06.09.1999		 Cilvēks un viņa laiks. Pat vislabākie pakļauti laikam. Ne visiem lemts tas laiks, kuru tie pelnījuši. Daudzi, kuriem tas piešķirts, nav spējuši to pakļaut. Vēl kāds bija pelnījis labāku laiku - labais ne vienmēr uzvar; visam savs laiks, bet pat vislabākie pakļauti modei. Tomēr gudrībai ir viena priekšrocība - tā ir mūžīga, un, ja šis laiks nav tās laiks, tai pieder nākamība.
#43
05.09.1999		 Iedvest domu. Tas ir smalkāk nekā atgādināt. Dažkārt der atgādināt - citeiz dot padomu. Ļaudis bieži nesper soli vajadzīgajā virzienā tikai tādēļ, ka neienāk prātā; tādos gadījumos ir vietā dot draudzīgu padomu. Viena no saprāta vērtīgākajām īpašībām - laikā saprast kas ir svarīgs. Kam tas nav dots, tas bieži palaiž garām veiksmi. Lai apķērīgais sniedz palīdzību, bet nesapratīgais lūdz to; pirmais lai ir konsekvents, otrs - uzmanīgs, viņam taču sniedz palīdzīgu roku. Māksla uzvedināt uz domām ir visai vērtīga, jo tā var atnest labumu pašam uzvedinātājam. Darīt to vajag ar labestību, bet ja nepieciešams, tad arī uzstāt. "Nē" vienmēr ir gatavībā, "jā" nākas meklēt - un ar prātu: bieži nesasniedz, jo nevēlas sniegties.
#49
04.09.1999		 Dvēseles necaurspīdība. Apdomīgs cilvēks, kurš grib lai to cienītu, neļaus atrast savu dziļumu - ne zināšanās ne darbos; ar tādu var tikai iepazīties, bet nevar izprast. Lai neviens nezina tavu iespēju robežas, citādi tevī vilsies. Neļauj skatīt tevi cauri. Kad nezina un šaubās, ciena vairāk nekā tad, ja tavi spēki, kaut milzīgi, ir kā uz delnas.
#33

03.09.1999

 Cik cilvēks dziļš, tik viņš ir personība. Vienmēr un visur - iekšpusē jābūt vairāk nekā ārpusē. Ir ļaudis, kam ir tikai fasāde, kā nami, kas nav uzbūvēti līdz galam līdzekļu trūkuma dēļ: ieeja kā pilī, bet dzīvojamā telpa - midzenis. Bet apmešanās vietu te neatrast, runāt ar tādiem nav par ko: pēc savstarpējiem apsveikumiem satiekoties, runas noklust. Sākumā, apmainoties ar laipnībām, tāds izrāda sevi ne sliktāk kā sicīlijas rikšotājs un tūlīt pārvēršas par klusētāju, vārdi ātri izsīkst. Tādiem nav grūti apburt sev līdzīgos, seklos un virspusējos, bet ne tos, kas raugās dziļumā un redz, ka šīs galvas, kā tajā gudrajā fabulā***, ir tukšas patiesībā.
(***Ezops. Fabulas, 27)
#21.

02.09.1999

 Pazīt laimīgos un nelaimīgos. Lai turētos pie pirmajiem, bet bēgtu no otrajiem. Neveiksme - gandrīz vienmēr maksa par muļķību, bet tuvākajiem lipīga sērga. Bīstieties atvērt vārtus mazai nelaimei - tai sekos citas, daudz briesmīgākas. Spēles pirmais noteikums - nomest lieko kārti; mazākais trumpis ir spēcīgāks par lielāko no iepriekšējajiem trumpjiem. Ja nav skaidrs kādu ceļu iet, tad turēties vajag pie gudrajiem un uzmanīgajiem, tie agri vai vēlu atradīs pareizo izeju.
#35

1.09.1999

 Izvēlīgs cilvēks. Daudz kas dzīvē ir atkarīgs no izvēlības, tam vajag labu gaumi un pareizus spriedumus, - ar centību un pat viltību te cauri netikt. Kur nav atlases, nav pilnības, māksla izvēlēties un tikai pašu labāko - dubulta priekšrocība. Daudzi ar auglīgu un izsmalcinātu talantu apveltītie, ar asu prātu, pie tam izglītoti un centīgi, apjūk, kad lieta nonāk līdz izvēlēi: kā par spīti izvēlas sliktāko. Māka izvēlēties - tā ir viena no lielākajām spējām ar kurām mēs tiekam aplaimoti.
#1

31.08.1999

 Esi vajadzīgs. Ne jau tēlnieks rada elkus, bet tas, kas tos pielūdz. Labāk, lai tevi lūdz, nekā ir pateicīgi. Cerēt uz nelietīgo pateicību - nozīmē apzagt cēlo cerību: cik pirmā ir aizmāršīga, tik otrā neaizmirstas. Atkarīgie ir derīgāki par pakalpīgajiem: veldzējis slāpes cilvēks novēršas no avota, apelsīns no zelta šķīvja tiek izspiests un iemests purvā. Beigas vajadzībai - beigas draudzībai. Un lai pirmais tavas dzīves likums - uzturi vajadzību pēc tevis, neapmierini to pilnībā, lai vienmēr esi nepieciešams, pat patronam ar lauru vainagu. Bet neesi noslēgts, nemelo un nedari ļaunu sava izdevīguma dēļ.

#6

30.08.1999

 Sabiedrība no kā mācīties. "Lai tava saskare ar draugiem top par zināšanu skolu, bet saruna - izmeklēti patīkamas mācības: skaties uz draugiem kā skolotājiem un papildini mācību vērtību ar sarunas baudu. Saprātīgo draudzība ir savstarpēji izdevīga: kurš runā, tam balva klausītāja uzslavā; kurš klausās, tam papildinājums prātam. Bet parasti mēs to aizmirstam, jo godkāre aizēno izdevīgumu. Saprātīgais apmeklē cildenos, kuru nami - tikuma miteklis, nevis juceklības apmetne. Izglītotie ne tikai vārdos un darbos apliecina savu lielumu, bet arī viņu apkārtne ir sava veida labu un izmeklētu tikumu akadēmija."